Komunistiskā genocīda upuru piemiņai
“Mūs veda trīs nedēļas, cik vien tālu varēja, līdz Amūrai. Cilvēki visu laiku mira, katru rītu no vagoniem vilka ārā nomirušos un svieda beidzamajā – līķu vagonā. Kamēr dzīvie tupēja pļavā, grāvī apraka mirušos. Bet ko tu salā ieraksi? Mirušajiem vēl iesita ar lāpstu pa galvu, pārbaudīja, vai kāds nav dzīvs. To redzējām…”
/Jānis Liepiņš, Latvijas Avīze, nr. 59, 2016/
