Knuts Skujenieks (1936) – dzejnieks, atdzejotājs, literatūrkritiķis(Salaspils novada bibliotēkas fotoarhīvs)
Dzimis 1936. gadā Rīgā rakstnieka Emila Skujenieka ģimenē. Studējis latviešu filoloģiju LVU (1954-1956). Beidzis M. Gorkija Literatūras institūtu Maskavā (1961). 1962. gadā notiesāts uz 7 gadiem soda nometnēs par pretpadomju propagandu, sodu izcietis Mordovijā. Reabilitēts 1989. 6. VI. Ilgus gadus tika aizkavēta K. Skujenieka pirmā dzejoļu krājuma izdošana. Pēc atgriešanās Latvijā pievērsies atdzejai, kļūdams par vienu no ievērojamākajiem cittautu dzejas pazinējiem un tulkotājiem. PEN kluba Latvijas nodaļas vadītājs (1989-1991). Tulkojis no ukraiņu, slovēņu, spāņu, serbu, maķedoniešu, grieķu, poļu, lietuviešu, somu, zviedru, dāņu u.c. Latvijā – viņa atdzejoto autoru vidū ir Federiko Garsija Lorka, Gabriela Mistrāla, Janis Ricos, Tomass Transtrēmers, Ingera Kristensena u.c., kā arī daudzu Eiropas tautu tautasdziesmas. 2001. gadā iznāk unikāla Skujenieka sastādīta un atdzejota grāmata “Dziesma, ej viegli pa manu sirdi”, kurā sakopoti paraugi no visu Eiropas tautu 20. gadsimta dzejas oriģinālvalodā un Skujenieka atdzejojumā. Saņēmis A. Upīša prēmiju (1987), Jātvingu dzejas prēmiju (Lietuvā, 1993), I. Franko (Ukraina, 1994), Tomasa Trānstremera (Zviedrijā, 1998), Zviedrijas rakstnieku fonda (2000), Literatūras gada balvu (2001). Apbalvots ar Spānijas Katoļu Izabellas ordeni (1994), Triju Zvaigžņu ordeni (1995), Lietuvas Lielkņaza Ģedimina ordeni (2001), Goda salaspilietis(2003).
Materiāls pārpublicēts no interneta vietnes : www.literature.lv
Arturs Mauriņš (1924) - bioloģijas hab.doktors, profesors(fSalaspils novada bibliotēkas fotoarhīvs)
Profesora Artura Mauriņa lielākā aktīvās dzīves un zinātniskās darbības daļa ir aizritējusi Latvijas Universitātē, kur laikā no 1960. līdz 1998.gadam (vairāk nekā 30 gadu!) viņš bija Botānikas, vēlāk Botānikas un ekoloģijas katedras vadītājs. 1966.g. A.Mauriņš aizstāv doktora disertāciju, iegūstot doktora zinātnisko grādu, bet pēc gada viņam piešķir profesora zinātnisko nosaukumu (1967). Mācību darbs ar studentiem vienmēr ir bijis profesora uzmanības centrā - lekcijas un semināri evolūcijas teorijas pamatkursā, speckursi dendroloģijā, augu introdukcijā, bioloģiskajā prognozēšanā un ekoloģijā.
Kaut arī no 1994.gada profesors formāli ir pensijā, bieži jo bieži viņš ir sastopams Latvijas Universitātē, kur Ekonomikas un vadības fakultātes studentiem lasa lekciju kursu “Sociālekonomiskā prognozēšana”. Bagātīgs ir profesora zinātnisko publikāciju klāsts (skat. LU bibliotēkas datubāzē). 2006.gadā tika publicēts A. Mauriņa un A. Zvirgzda kopdarbs „Dendroloģija”, kas ir „ stafete XXI gadsimta. dendrologu paaudzei.” Interesantas ir profesora publikācijas dažādos izdevumos, piemēram, žurnālā “Dārzs un Drava”, “Vides Vēstis”, laikrakstos “Rīgas Balss” u.c. gan par aktuāliem, gan dendroloģijas jautājumiem. A.Mauriņš atrod laiku arī darboties kā eksperts dendroloģijas jautājumos par Rīgas apstādījumiem un vadīt ekskursijas pa Rīgas dārziem un parkiem
Aija Neiburga (1931) - žurnāliste(Salaspils novada bibliotēkas fotoarhīvs)
Dažus darba gadus nostrādājot savā pirmajā profesijā par latviešu valodas skolotāju, sapnis par žurnālistiku tomēr ņem virsroku, un Aija Neiburga iestājas atjaunotajā LVU Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļā. 1966.gada 1. jūlijā laikraksta „Darba Balss” Kultūras dzīves un skolu nodaļā sākas jaunās žurnālistes sapņa piepildījums.
Ilgajos darba gados viņa ir tikusies ar neskaitāmiem interesantiem cilvēkiem un spējusi savos rakstos arī lasītājus iepazīstināt ar visdažādāko profesiju pārstāvjiem. Viņu vidū ir dzejnieki, dārznieki, skolotāji, dziesmu un deju svētku kolektīvu vadītāji, lietišķās mākslas meistari utt., par kuriem žurnāliste pati saka: „Pieminētie un vēl daudzi citi cilvēki ļāvuši spirgti zaļot lepnuma asniem par latviešu darba tikumu un dvēseles bagātību”.
Aizejot pelnītā atpūtā, rakstīšanas prieks nepaliek novārtā. Kā garīgi bagāts un kultūru mīlošs cilvēks, A. Neiburga turpina atspoguļot interesantākos notikumus laikrakstos „Rīgas Apriņķa Avīze”, „Neatkarīgā Rīta Avīze”, „Salaspils Vēstis” un citos. LNB Analītikas datubāzē var atrast vairāk kā 140 viņas publikācijas visdažādākajos laikrakstos un žurnālos, Salaspils novada bibliotēkas datubāzē ap 200 publikācijām, no kurām lielākā daļa veltīta Salaspils un Saulkalnes aktualitātēm un cilvēkiem.
Bagātīgas ir Aijas Neiburgas sabiedriskās aktivitātes. Ilgus gadus viņa dziedājusi Salaspils jauktajā korī, joprojām Neiburgas kundze aktīvi iesaistās Salaspils Pensionāru kopas Padomes pasākumu organizēšanā un atbalstīšanā.
Ēvalds Mugurēvičs (1931) - LZA īstenais loceklis Dr. hab.hist. profesors (Salaspils novada Domes fotoarhīvs)
Gandrīz visu savu darba mūžu arheologs nostrādājis Latvijas vēstures institūtā, vairāk kā 50 gadus veltot zinātniski pētnieciskajam darbam. Šeit arī tapis viss profesora zinātniskais devums – monogrāfijas un vairāk nekā 600 publikāciju – kas ir uzskatāms apliecinājums profesora daudzveidīgajām zinātniskajām interesēm un darbībai.
Ē. Mugurēvičs ir ievērojams speciālists Latvijas senākās vēstures pētniecībā, it īpaši vēlā dzelzs laikmeta un viduslaiku arheoloģijā. Viņa vadībā veikti plaši arheoloģiskie izrakumi Latvijas pilskalnos, mūra pilīs, apmetnēs un senkapos, tostarp arī Salaspilī, pētot Mārtiņsalas arheoloģiskos pieminekļus – 12.gs. mūra pili un baznīcu, plašo kapsētu un lībiešu ciemu. Lielu ieguldījumu Ē.Mugurēvičs devis arī latviešu un kaimiņtautu ekonomisko un kultūras sakaru izpētes jomā.
Īpaši atzīmējams profesora veikums Latvijas viduslaiku rakstīto vēstures avotu pētīšanā, komentēšanā un izdošanā: ar viņa priekšvārdu un plašiem komentāriem iznāk Indriķa hronika (1993) un Atskaņu hronika (1998), bet Wartberges Hermaņa Livonijas hroniku (2005) Ē.Mugurēvičs pats arī tulkojis no latīņu valodas, par ko saņemta Baltijas asamblejas balva zinātnē. 2005. gadā iznāk arī Ē. Mugurēviča monogrāfija Oskars Kalpaks.
Par savu zinātnieka pienākumu prof. Ē.Mugurēvičs vienmēr uzskatījis arī Latvijas arheoloģijas sasniegumu popularizēšanu un ieviešanu starptautiskajā zinātniskajā apritē. To veicinājušas viņa daudzās publikācijas svešvalodās, kā arī dalība un uzstāšanās neskaitāmās starptautiskās konferencēs un simpozijos, Vispasaules vēsturnieku kongresos. Par profesora starptautisko zinātnisko autoritāti liecina gan daudzie aicinājumi būt par oponentu disertāciju aizstāvēšanā ārvalstu jaunajiem arheologiem, gan arī tā atzinība, ko viņam izteikušas daudzas starptautiskās zinātnieku biedrības. Viņš ir Austrijas Zinātņu akadēmijas zinātniskās biedrības „Viduslaiku ikdiena” (Medium aevum Quotidianus) ārzemju loceklis, Aizvēstures un agrīnās vēstures zinātņu starptautiskās savienības Pastāvīgās padomes loceklis, Viduslaiku hronikas (The Medieval Chronicle) pētnieku savienības biedrs, Baltijas studiju komisijas Getingenē, Vācijā, korespondētājloceklis, Vācu arheoloģijas institūta korespondētājloceklis.
Latvijas vēsturnieki Ē.Mugurēviču ievēlējuši par Latvijas ZA īsteno locekli, Latvijas vēstures zinātņu Nacionālās komitejas prezidentu un Latvijas Zinātnes padomes ekspertu. Kā nozīmīgāko prof. Ē.Mugurēviča zinātniskā darba vērtējumu varētu minēt divas LPSR Valsts prēmijas (1976, 1987), LKF Spīdolas balvu, LZA un a/s Grindeks balvu par mūža ieguldījumu Latvijas arheoloģijā un viduslaiku vēstures avotu pētniecībā, kā arī Baltijas studiju veicināšanas apvienības balvu par publikācijām Journal of the Baltic Studies. 2002.gadā Ē.Mugurēvičam piešķirta Latvijas Kultūrkapitāla fonda mūža stipendija.
Viktors Veinbergs (1931) - diplomēts inženieris, mežkopis. (Salaspils novada bibliotēkas fotoarhīvs)
LDBB un LAAB biedrs, „dendrologs amatieris” un daiļdārznieks. Vairāk kā 30 populārzinātnisku publikāciju autors. Pierakstījis arī domu graudus.?
Trīsdesmit darba gadi pavadīti Meliorācijas institūtā - no vecākā tehniķa līdz galvenā speciālista amata pienākumiem. Septiņu gadu laikā ( 1986-1993) tapuši „Sauriešu dendroloģiskie stādījumi”, gan projektējot, gan veidojot un kopjot apstādījumus vairāk kā 3 ha platībā. 1991. gadā šai teritorijai piešķirts rajona nozīmes Aizsargājamā dabas objekta statuss. Divus gadus V. Veinbergs rūpējies arī par Salaspils zaļo rotu, būdams pilsētas dārznieka amatā.
Salaspils novada bibliotēkā 2005. gadā bija skatāma Veras un Viktora Veinbergu bibliotēkai dāvināto grāmatu izstāde. Bibliotēkas krājums papildinājās ar lieliskām mākslas grāmatām, kā arī daiļliteratūru un nozaru literatūru.
Salaspilieši V. Veinbergu pazīst arī kā dabu un pasauli mīlošu un ļoti redzīgu fotomākslinieku. Divās personālizstādēs (2000, 2006) pilsētas Mākslas salonā interesentiem bijusi izdevība ieskatīties viņa apstādinātajos fotomirkļos.
